Ap pulksten 14.00 pēkšņi atlido L-410 un noziņo 15 minūšu gatavību. Ātri skrienu pārģērbties un kārtējo reizi secinu, ka pat vismazākā studentu sistēma man ir par lielu - bet neko darīt velku to kas ir un skrienu uz lidmašīnas pusi.

Un tā, līdz 4 km paliek pavisam maz, galvā atkārtoju 6.līmeņa uzdevumu – salto uz priekšu un tracking (iztaisnojot kājas un pievelkot rokas pie ķermeņa tiek panākts lielāks vertikālais ātrums). Kopš malējā lēciena pagājušas trīs nedēļas un doma par patstāvīgo exitu neiedveš īpašu optimismu, bet neko darīt un nu jau es stāvu pie robežas. Dzirdu plūsmu (pirmo reizi lecu ar savu ķiveri, nevis ar rozā plastmasas studentu ķiveri, līdz ar to troksnis vairs nav tik liels), skatos uz instruktoru - OK signāls, viens-divi-trīs, lēciens (šo momentu uz zemes atcerēties ir visgrūtāk).




Izliekums, galva skatās uz augšu, stabilizējos un diezgan ātri taisu salto uz priekšu... wooooooooooooooooooooow, patika :) Daudz foršāk, nekā atmugurisks salto AFF 5.līmenī, un paldies Dievam, šoreiz iztikām bez “propellera” :) Tracking, kas man arī ārkārtīgi patika.



Atvēršanās, un nu jau lidoju zem atvērta kupola.. Nosēžos.

Neliela saruna ar instruktoru, un nu jau atkal sēžu lidmašīnā un gatavojos malējam (pēdējam) 7.AFF līmenim. Tas ir sava veida eksāmens, kurā vairs nemāca neko jaunu, bet jāparāda viss, ko esi iemācījies iepriekšējo līmeņu laikā – imitācijas, salto uz priekšu un uz aizmuguri, pagriezieni pa 360 grādiem, tracking..





To visu izdaru veiksmīgi, piezemējos, un Kaspars man svinīgi paziņo (paspēja jau aprunāties ar instruktoru), ka esmu izgājusi AFF – yahooooooooo :)

Klausamies regeju un braucam uz tuvāko veikalu pēc alus – sava veida tradīcija - AFF beigušie studenti uzsauc alu visiem pārējiem, visi mani apsveic un, ja godīgi, esmu sasodīti lepna par to, ko paveicu :) Man izsniedz izpletņlēcēja grāmatu ar ierakstu “AFF course completed”, un lēcienu skaitam sasniedzot 25, saņemšu arī A kategorijas licenci.

Nākamajā dienā izlecu vēl vienu reizi, un secinu, ka vairs nav spēka rokās un pie tā būs jāpiestrādā, jo pagaidām mana norma ir 2 lēcieni dienā un ar to es neesmu apmierināta - gribas lēkt vairāk, vairāk un vairāk.. :) Un, kā jau solīja Kaspars, bailes pēc AFF pēkšņi pazuda, nebija vairs satraukuma par uzdevumiem, par vērtējumiem, nav vairs jāskrien uz pacēlienu, bet varu brīvi izvēlēties kad lēkt..

Jau pirmdienas vakars, bet.. Ejot pa ielu vai sēžot ofisā man prātā ir vējš un mākoņi, ātrums un bezgalība, krišana un lidošana, joprojām esmu tur - brīvajā kritienā - 4 km augstumā virs zemes..

Neaprakstāmas sajūtas, ko es nemaz necentīšos aprakstīt, bet tikai novēlēšu Jums visiem to izbaudīt!

PS: Paldies visiem superīgajiem Pociunai dropzonas instruktoriem un izpletņlēcējiem, un manam mīļumam-Kasparam ;)

Blue skies!
Dodi