Jāsaka, ka uz debesīm ar apbrīnu pilnām acīm es skatos kopš bērnības, sapņoju par pilota licenci, taču finansiālo apsvērumu dēļ izvēlējos par labi izpletņlēkšanai (ko ne uz vienu brīdi nenožēloju, tikai vairs nešķiet, ka šis prieks ir lētāks par lidošanas prieku :).

Pa ceļam mana pārliecība pēkšņi kaut kur pazūd un tās vietā atnāk bailes un nedrošība - vai es varēšu, vai es gribu, vai man to vajag.. Ir bailīgi, kaut arī piektdien mūs gaida tikai lēciens tandēmā. Esmu lekusi ar desanta izpletņiem, lidojusi aerodium, lekusi bungee jumps no tiešām liela augstuma – un to visu es darīju bez bailēm, ar smaidu sejā un smiešanos par tiem, kuriem bail. Bet tagad man ir bail tik ļoti - kā vel nekad savā mūžā, un visu ceļu es mēģinu saprast kāpēc un pārliecināt sevi, ka viss būs labi.

Ap sešiem vakarā mēs ierodamies dropzonā. Uzņem mūs ļoti sirsnīgi (sevišķs paldies Kestisam), īpaši iepriecina Latvijas karogs blakus Lietuvas, Polijas un Francijas karogiem (šajā weekendā dropzonā, izņemot lietuviešus un latviešus lēcienus veica arī Polijas un Francijas izpletņlēcēji).

Mēs iekārtojamies mājiņā, pirms tam parakstot kaudzi ar dokumentiem par to, ka esam veseli un gatavi lekt. Mani iepazīstina ar Neriusu, manu tandēm-instruktoru, tam seko neilga instruktāža un nu jau mēs virzāmies lidmašīnas virzienā. Bail. Galva pilna ar stulbām domām un fobijām, vislielākā fobija bija par iespējamo slikto dūšu gaisā :). 

Pacelšanās, pamazām altimetra (augstuma mērītājs man uz rokas) rādījumi pieaug. Uz mani, kā uz “pervorazņiku”, visi skatās, smaida, mierina, tas bik mulsina..

...

augstums aug
0,5
1
1,5
2
2,5 km
...
Instruktors piekabina mani pie savas sistēmas, es uzvilku ķiveri un brilles
...
3
Durvis atveras un mēs jau stāvam pašā malā, pie svītras, kas atdala kaut ko ierastu un drošu no bezgalības. Paspēju pamanīt debesis, mākoņus, horizontu, un nu jau mēs krītam/lidojam.. Grūti elpot, var just turbulenci - mūs pamatīgi krata un es pat nespēju pasmaidīt Kasparam, kurš lido mūsu acu priekšā un filmē visu procesu. Atvēršanās, mīksta piezemēšanās uz instruktora kājām un pirmais šoks uz zemes – rīt tas viss man būs jādara pašai, pēc atvēršanas - 1,5 km augstumā es palikšu viena, tur - augšā, un vai es tikšu ar to visu galā..

Sestdiena

Bail. Šausmīgi, līdz sliktai dūšai un kāju trīcēšanai, šausmīgi gribas braukt mājās. Visu sestdienu, pirms, pēc un instruktāžas laikā es staigāju pa dropzonu ar sejas izteiksmi, kas laikam raksturīga uz nāvi notiesātajiem (kaut gan man ir aizdomas, ka pat uz nāvi notiesātajiem sejas izteiksme ir daudz priecīgāka:). Es gribu tikai vienu – braukt mājās, bet tajā pašā laikā kaut kas mani tur un neļauj tik vienkārši visu pamest. Iepazīstos ar savu pirmo AFF instruktoru – Vidas, tam seko 4-5 stundu gara instruktāža, kur mani iepazīstina ar izpletņlēkšanas sistēmu, izpletņa vadīšanas principiem, brīvā kritiena principiem, kā arī ar to, kā rīkoties avārijas situācijās. Mācos atkabināties un atvērt rezerves izpletni. Tam visam seko šoks par to, cik grūti, izrādās – fiziski grūti, izmest medūzu (būtībā, tas arī sagādāja lielākas grūtības AFF laikā).

Un atkal bail, debesīs parādās mākoņi, man prieks par to, klusa cerība, ka lekt nevajadzēs. Bet pēc stundas saulīte atkal spīd, es velku lekšanas tērpu, studenta sistēmu, kuras svars, kā man likās, pārsniedza manējo un mēs ejam uz lidmašīnu. Man ĻOTI palīdz mani satriecošie instruktori – Vidas un Ruta – profesionālie, smaidošie un pozitīvie:).

Pacelšanās
...
0,5
1
1,5
2

2,5
3
3,5
Velku brilles un ķiveri
4

Durvis atverās un kā kaut kādā fantastiskajā piedzīvojumu filmā viens pēc otra bezdibenī pazūd mums priekšā sēdošie izpletņlēcēji. Nu jau mēs esam pie robežas, es dzirdu plūsmu, skatos uz rezerves instruktoru - OK signāls, skatos uz pirmo instruktoru – OK, viens-divi-trīs, lēciens, izliekums, galva skatās uz augšu, visas bailes un domas pēkšņi pazūd, galvā tikai uzdevumi, kas jāpilda.

Stabilizējamies
Izliekums-cik nu stipri sanāk
Rezerves instruktors – rāda OK
Pirmais instruktors - rāda OK
Horizonts
Altimetrs
Pirmā imitācija
Altimetrs
Otrā imitācija
Altimetrs
Trešā imitācija
Altimetrs-2km
Brīvais kritiens līdz 1,7

Otmaška (signāls ar rokām, kas liecina par domu atverties)

Atvēršanās, grūti izraut medūzu, instruktors palīdz, pāris sekundes, straujš rāviens uz augšu.

Skatos apkārt, pirmais šoks, ka ar izpletni tomēr viss OK, man nez kāpēc likās, ka būs jāatkabinās, un es biju tam pilnībā gatava:). Apskatu izpletni - kā lūgšanu galvā atkārtoju –наполнен, устойчив, управляем. Izčekoju kļevantas (stūres), pagriezieni - pa labi, pa kreisi, poduška – viss OK-fuuuuf :). Mēģinu orientēties, redzu lidlauku, sāku piezemēties, paldies dievam, man pa rāciju saka, kas jādara. Dzirdu rācijas signāli – “Ja dzirdi mani, pagriezies pa labi”. Griežos. “Pa labi!!!” Griežos. “Es taču teicu pa labi!!!!”. Griežos, izpletnis strauji aiziet uz leju spirālē, bļauju rācijā (kaut arī zinu, ka sakari ir vienpusēji un viņi mani nedzird:) ar ļoooti sliktiem krievu lamu vārdiem un domāju, kam no mums diviem ir problēmas ar krievu valodu :). Izrādās, tika sajauktas frekvences. Tikām galā, turpinu nosēšanos. Riņķoju pie lidlauka malas, zaudējot augstumu.

Kad augstums sasniedz 500m, lēni saku virzīties uz nosēšanās vietu, lidoju pa vējam, 100m augstumā pēc signāla pagriežos pret vēju un redzu zemi strauji tuvojoties (jāsaka, ka studentu sistēmas izpletņa izmērs ir milzīgs, attiecīgi nosēšanās notiek daudz lēnāk, līdz ar to es varu tikai iedomāties, kādā ātrumā nosēžas mazāka izmēra izpletņi), signāls – taisi podušku, ar strauju kustību velku stūres uz leju un piezemējos uz abām kājām.

Pirmais šoks un neaprakstāma sajūta un sapratne – es to darīšu, darīšu, es lekšu vēl un vēl, es vienkārši nespēšu vairs staigāt pa zemi, jo es zinu, kā ir tur, AUGŠĀ! Kā vienreiz teica Leonardo Da Vinci  “And once you have tasted flight, you will walk the earth with your eyes turned skywards, for there you have been and there you long to return”..

Tālāk sekoja saruna ar instruktoriem, un es sapratu-ka tiku ar visu galā!

Svētdiena

Mans pirmais instruktors ir prom, tālāk mani apmācīs cits instruktors – Rolandas, tikpat foršs, smaidošs un pozitīvs. Atkal instruktāža, treniņi uz zemes, šoreiz man liek uzvilks 10kg smagu jostu, jo es sveru tikai 46 kg un instruktori negrib mani pazaudēt:). Jāsaka, ka mēģinot piecelties no krēsla kopā ar visu sistēmu un jostu es kritu uz ceļiem, jo svars ir nenormāli liels, bet nu tas ir sīkums :).

Lecam trešo reizi, vairs nav bail, jo es jau zinu, kas mani sagaida. Klāt pie otrā līmeņa uzdevumiem nāca pagriezieni pa labi un pa kreisi, instruktori joprojām mani pietur visu brīvā kritiena laiku. Atvēros, piezemējos (ilgi nevarēju atrast lidlauku), saruna ar instruktoriem, esmu tikusi līdz nākamajam līmenim!

Ceturtais lēciens, stress ir jau lielāks, jo es zinu, ka, ja mana ķermeņa pozīcija būs stabila, instruktori palaidīs mani vaļā – tā tas arī notiek, pēc divām imitācijām es pēkšņi redzu abus instruktorus savu acu priekšā! Mēģinu atslābināties, pareizi elpot, saglabāt izliekumu, sekot līdzi augstuma izmaiņām. Kad augstums sasniedz 2km instruktori atkal mani pietur, atvēros, lidoju, nosēžos.

Saruna ar instruktoriem – yeeeaaah, esmu pielaista pie nākamā līmeņa un no 8 AFF līmeņiem es izgāju pusi – četrus! Nākamreiz jau lekšu ar vienu instruktoru!

---

Šajā postā es gribēju aprakstīt savas emocijas, bet līdz galam nesanāca. Nav iespējams aprakstīt, ko cilvēks jūt, kad zeme vairs nav zem kājām, kad visur – priekšā, zem, virs, aizmugurē - ir tikai bezgalība – tas jāizjūt pašiem, ko es jums visiem arī novēlu :)!

“Как ветер поет и волна за волной
Поток устремляется ввысь,
И бьет, и швыряет и крутит порой,
Но все же знакомый, и все же родной,
Когда за тобой лишь бескрайний покой
И нет больше четких границ..»

PS: Liels paldies manam mīļumam-Kasparam, par atbalstu un vienkārši par to, ka viņš ir.. :), kā arī visiem superīgajiem Počunai dropzonas instruktoriem un izpletņlēcējiem.

Blue Skies! Dodi.