Par bailēm un ne tikai jeb manas domas un pārdomas pēc AFF :)

Izpletņlēkšana ir kā puzle, kas sastāv no daudz dažādiem gabaliņiem – vieni ir vieglāk saliekami, taču sniedz mazāk gandarījuma, nekā tie – kas grūtāk pievarami. Sajūtas, ko es gūstu lēciena laikā ir ļoti neviendabīgas un kontrastainas. Bailes un nemiers mijas ar mieru un laimes izjūtu.

Par bailēm un ne tikai jeb manas domas un pārdomas pēc AFF :)

1) No gaidīšanas līdz ekipējuma gatavošanai un uzvilkšanai, no nemiera līdz stresam un bailēm jeb, citiem vārdiem sakot – viss, kas ar mani notiek uz zemes :)

Ja godīgi, šausmīgi besī gaidīt, stresot un pārdzīvot. Gaidot uz zemes, atmiņā nāk visādi youtubā redzētie “cut away” (izpletņa atkabināšana) un neviļus rodas doma – vai ir vērts riskēt ar savu veselību un dzīvību dēļ tām dažām baudas minūtēm, ko sniedz brīvais kritiens un planēšana zem izpletņa?! Taču pietiek noskatīties super-smukus freestyle video (ievadiet yootube meklēšanā “freestyle skydive” un sapratīsiet, par ko iet runa) es kļūstu mierīgāka, smaidu, jūsmoju un patiešām esmu laimīga par to, ka esmu spējusi pārvarēt savas bailes un nodarbojos ar šo sporta veidu.

Un tad atkal pietiek vienu reizi izlasīt kādā skydive forumā par kāda izpletņlēcēja nopietnu traumu, kas, piemēram, uz visu mūžu liedz viņam nodarboties ar izpletņlēkšanu vai pat staigāt – man paliek neprātīgi bail. Vēl uzzvana mamma un pastāsta par šausmu ziņām, ko viņa dzirdēja TV ziņās un paprasa kad es beidzot nākšu pie prāta un domāšu par bērniem un karjeru, nevis par debesīm. Viens nebeidzams baiļu, prieka, stresa un atkal laimes cikls.

Un tomēr tomēr tomēr.. Pat dažreiz negribot un šausmīgām bailēm klātesot, kaut kas man neļauj weekendā palikt Latvijā un atpūsties, piemēram ar draugiem pie jūras.. (jāatzīst, ka visi draugi jau zin, ka mūs ar Kasparu dabūt rokā saulainajā weekendā – mission impossible :)) Un tā, neskatoties uz visām bailēm, kaut kas man liek vilkt neizturami smagu sistēmu mugurā, kāpt lidmašīnā, sēdēt tur +36 grādu temperatūrā, kad liekas, ka nav vairs ko elpot un sviedri pil no visām pusēm un nepacietīgi gaidīt to brīdi, kad varēšu izlēkt pa durvīm, ko starptautiski visi izpletņlēcēji sauc par EXIT.

Es ilgi domāju, kā visu iepriekšminēto, lai saliek pa plauktiņiem. Kas no tā visa ir bailes un kas nē.

Nāk atmiņā kāds weekends – vēl AFF laikā. Mēs ilgi sēdējam uz soliņa vērojot debesis un gaidot labu laiku.. Sirdī bija miers, jo uz zemes tomēr drošāk, nekā tur – augšā. Pēkšņi noziņo 15 minūšu gatavību, ātri skrienu vilkt tērpu, altimetru, šņorēju kedas, ātri velku jostu un sistēmu un skrienu uz pacēlienu. Enerģiski māju instruktoram ar galvu: “Jā, es visu atceros un esmu gatava”, bailes kaut kur pazūd, vienkārši nav laika baidīties. Lidmašīnā mēs visi sēžam uz grīdas, pasmags – man priekšā sēdošs izpletņlēcējs – traucē man ar savu smago sistēmu atsperoties pret manu vēderu. Karsti un maz vietas, brrr.. Uz mani, kā uz AFF studentu visi skatās un smaida un man tas tikai vēl vairāk traucē, jo gribas mieru..

Esam debesīs un durvis jau vaļā. Zeme ir tik tālu prom, meži izskatās pēc zāles no šāda augstuma.. Instruktors rāda “OK”. ”Ready.. Set.. Go..” Man jāatrauj kājas no lidmašīnas klāja un jāizlec. Kārtējo reizi domāju, cik labi, ka izpletņlēkšana ir ļoti dinamisks un ātrs sporta veids, debesīs nav laika liekām domām un bailēm, visas domas ir par un ap lēcienu.

“Ready.. Set.. Go” liekas, sirds pārstāj pukstēt. Kādas 3 sekundes viss riņķo ap acīm. Pēkšņi uz spilgti zila fona redzu mazu baltu lidmašīnu kas pamazām pazūd.. Pasakains skats!! Nekad un neko TIK satriecošu un smuku savā mūžā neesmu redzējusi! Stabilizējos.. Pildu uzdevumus, viss veiksmīgi izpildīts un līdz atvēršanās augstumam vēl ir laiks.. Dzirdu plūsmu un redzu mākoņus. Vienīgi krītot cauri mākonim var sajust, ka es tomēr krītu, nevis lidoju.. Tomēr par krišanu atgādina arī altimetra bultiņa, kas rāda nu jau 1,6 km augstumu. Kreiso roku turot sev priekšā, ar labo roku meklēju medūzas bumbiņu.. rokā ir! Rauju, un nu jau lidoju zem atvērtā kupola. Pirmais “fuuh” – ar izpletni viss ir kārtībā. Atvērtais kupols centīgi bremzē vertikālo ātrumu un šķietami pat rauj aiz pleciem uz augšu. Izpletnis pilnībā atvēries. Un pēkšņi – neprātīgs klusums!!! Esmu viena – tikai es. Zeme apakšā un bezgalīgie mākoņi un plašums augšā – tāda sajūta, kad tas viss pieder man, man vienai. Mākoņi, silts vējš, saule.. Kā lai apraksta tās izjūtas?! Neiespējami! To var izbaudīt tikai katrs pats. Katru reizi, kad lidmašīna paceļas gaisā vai lecot ārā no lidmašīnas sirds uz brīdi apstājas. Tieši šī momenta dēļ esmu gatava atdot tik daudz!

Tagad esmu sapratusi, ka varētu izšķirt daudz dažāda veida bailes un šīs, ko izjūtu izpletņlēkšanā, ir nesalīdzināmas ar, piemēram, bailēm no zobārsta. Šīs bailes savā ziņā patīkami kutina ķermeni un ved uz priekšu nezināmajā, taču kā balvu pasniedz neaprakstāmas emocijas un baudu! Izpletņlēkšanas bailes drīzāk varētu salīdzināt ar pirmā skūpsta bailēm, kuras nepārvarot nekad neuzzināsi kā tas ir :)

2) Un tā, man pašai nemanot, no uz zemes gatavošanās posma caur bailēm esmu nonākusi līdz EXITa brīdim.

Ir ļoti interesanti pašai novērot, kā lēcienu skaitam pieaugot, mainās domas par visbailīgākajiem momentiem. AFF sākumā man bija nemitīgi bail par exitu. Nebija starpības ar vienu vai diviem instruktoriem blakus, likās, ka exit ir visbriesmīgākais un bīstamākais moments, it īpaši pirmais patstāvīgais exits AFF piektajā līmenī. Ar domu – es nomiršu kā varonis ar dziļu pofigismu sejā (būs kā būs) es gāju uz exita pusi.. Un tikai apmēram trešajā patstāvīgajā lēcienā ar sapratu, ka šīs moments ir visforšākais visa lēciena laikā.. Izlēkt un atrauties no perfekti lidojošas lidmašīnas klāja – tas joprojām manam prātam ir nedaudz neaptverami. Vairs nesajust sistēmas smagumu un lidot!!! Šo momentu es bieži redzu sapņos un par to sapņoju staigājot pa zemi un acīm raugoties debesīs..
Stabilizēšanās un uzdevumu pildīšana gaisā AFF kursu ejot radīja papildus stresu, jo gribējas visu izdarīt perfekti jau no pirmās reizes, nevis pārlecot atkārtoti un, attiecīgi, arī vēlreiz maksājot.. Tomēr laiks ir ierobežots – apmēram viena minūte – līdz ar to – aiiiiziet, salto uz priekšu, atpakaļ utt..

Toties lēcieni pēc AFF kursa iziešanas – tas gan ir ko vērts, kad instruktors vairs nevēro un uzdevumi nav jāpilda, liekas atvēlētais laiks ir trīskāršojies.

4) 2-1,6 Kilometri, protams :)

Moments, kas mani uztrauc arī tagad, un gan jau ka uztrauks vēl kādu laiku. Studentu sistēma, ar ko gāju AFF man bija pa lielu, līdz ar to atvēršanās moments man prasīja ļoti daudz spēka, vairākas reizes izraut medūzas bumbiņu man bija palīdzējis instruktors. Vēlāk kopīgiem spēkiem ar instruktoru secinājām, ka vaina bija medūzas kabatā, kas bija pāršūta pa stingru.
Nu jau lēkāju ar vairāk vai mazāks sava izmēra īrēto sistēmu, tomēr psiholoģiskās bailes vēl palika, “a ja nu neatvēršos”.. :)

5) Atvēršanās un plānēšana.

Pirmais “fuuuh”, “наполнен, устойчив, управляем”, dažreiz kliedzu no sajūsmas.. :) Līdz 500 metriem čilloju un riņķoju lidlauka malā, vēroju zemi, mākoņus, citu izpletņlēcēju nosēšanos.. Ap 500 metriem sāku plānot nosēšanos.. Trīs malējie kontroles punkti – 300 m – pa vēju, 200 m –sāniski, 100 m – pret vēju.. Acumērs vēl nestrādā tik precīzi, cik gribētos, tāpēc nosēžos vienmēr tālu jo tālu. Nosēšanās momentā smaids līdz ausīm un tikai viena domā prātā – ātrāk tikt pie nākamā lēciena.

Un tad, ar smaidu sejā un izpletni rokās čop čop uz Manifestu ar kājām. Paldies Dievam, ka man ir Kaspars, kurš parasti atnāk un palīdz :)

Meklējot atbildi uz dažu draugu jautājumu “Vai dēļ tā ir vērts mirt”, es saku “Dēļ tā tā ir vērts dzīvot”!

Ps: aizmirsu par visvisvisforšāko momentu :) Lidošana kopā.. Lidot un redzēt sev priekšā lidojam savu mīļoto cilvēku, sadoties rokās gaisā .. parādīt mēli, all right zīmi un dažreiz pat fcuku.. oh yeah..!

Blue Skies!
Dodi

Par bailēm un ne tikai jeb manas domas un pārdomas pēc AFF :) Par bailēm un ne tikai jeb manas domas un pārdomas pēc AFF :) Par bailēm un ne tikai jeb manas domas un pārdomas pēc AFF :) Par bailēm un ne tikai jeb manas domas un pārdomas pēc AFF :) Par bailēm un ne tikai jeb manas domas un pārdomas pēc AFF :) Par bailēm un ne tikai jeb manas domas un pārdomas pēc AFF :) Par bailēm un ne tikai jeb manas domas un pārdomas pēc AFF :) Par bailēm un ne tikai jeb manas domas un pārdomas pēc AFF :) Par bailēm un ne tikai jeb manas domas un pārdomas pēc AFF :) Par bailēm un ne tikai jeb manas domas un pārdomas pēc AFF :) Par bailēm un ne tikai jeb manas domas un pārdomas pēc AFF :) Par bailēm un ne tikai jeb manas domas un pārdomas pēc AFF :) Par bailēm un ne tikai jeb manas domas un pārdomas pēc AFF :) Par bailēm un ne tikai jeb manas domas un pārdomas pēc AFF :) Par bailēm un ne tikai jeb manas domas un pārdomas pēc AFF :)Izpletņlēkšana ir kā puzle, kas sastāv no daudz dažādiem gabaliņiem – vieni ir vieglāk saliekami, taču sniedz mazāk gandarījuma, nekā tie – kas grūtāk pievarami. Sajūtas, ko es gūstu lēciena laikā ir ļoti neviendabīgas un kontrastainas. Bailes un nemiers mijas ar mieru un laimes izjūtu.

  1. Martins says:

    a kapēc daržreiz fcuku…Visu laiku tiek rādīts fcuks, tā ir kā tāda defaulta zīme :)

  2. Dodi says:

    Nezinu :) Dazreiz prasas tiesi fcuku :)

  3. Kristina says:

    Šaunuole Dodo!!! Didžiuojuosi tavimi !!! Tik ar tu sustosi vien ties šuoliais? :)))

  4. Dodi says:

    Kristinkaaa, aš lietuviški nesuprantuuuu :)

  5. Kristina says:

    Laikas išmokti :), juk šuolius atlieki Lietuvoje :DDDD

  6. Aija says:

    Dodi, paldies par tavu blogu. tikko izgāju aff Kolomnā, pirms tam cītīgi čekoju – kā tev veicas pie lietuviešiem. es arī sākumā cerēju uz sliktu laiku :D bet beigās kad pirms pirmā leciena 2 reizes nācās nosēsties lejā ar lidmašīnu, jo “šādā vējā students nedrīkst lekt”, trešajā reizē, kad biju pie durvīm lecu ar lielāko laimi :D nu ir aff kabatā, bet vēl neviena indiv.leciena, jo tur nepasēju. sekošu taviem piedzīvojumiem un piedzīvošu savējos ;) xx Aija

  7. Dodi says:

    Aija, apsveicu!!! Man prieks, ka beidzot ari kada meitene izgaja AFF, jo sovasar biju redzejusi tikai dzekus darot to :) Ja mums vairak vai mazak sakritis svars-mes varetu kopa macities, piemeram, RW pamatus :) Mes ar Kasparu gandriz katru weekendu braucam uz Lietuvu, uz Pociunai, u r wellcome to join us :) Ka ari, ja ir interese, vari aprakstit ka tev gaja AFF laika, ar prieku to nopublicesim! Ja kas, raksti uz kaspars@adventure.lv ar piebildi: for Dodi ;) Blue skies!

  8. Kristaps says:

    Prieks par Tevi, ka Tev viss izdodas . Jo vairāk lasu, jo aizraujošāk izklausās…
    Es arī beidzot izdarīju pirmo lēcienu, un sapratu, ka arī vēlos iziet AFF, jo tās sajūtas tur augšā pat nevar izstāstīt, tas ir kaut kas neticams un vienreizējs….
    Lai Tev izdodas viss iecerētais ! ;)

  9. Dodi says:

    Paldies :) Tad jau tiekamies Lietuva ;)

  10. Laura says:

    Kur Latvijā vai kaut kur tuvumā var iziet AFF trainingu? Un cik tas kopā Tev izmaksāja?

  11. Dodi says:

    Tuvaka vieta ir lietuva, izmaksaja ap 700 ls AFF, plus aprikojuma iegade-ap 500 ls (bez sistemas, sistemu ireju). Pec AFF pabeigsanas viens leciens man izmaksa ap 20 ls-12 ls leciens, 7 ls sistemas ire un 2 ls izpletna locisana.

  12. Laura says:

    Kas skaitās aprīkojums, un kas sistēma?

  13. Dodi says:

    Sistema- soma+izpletnis+rezerves izpletnis+AAD. Aprikojums-terps, kivere, altimetri utt. Paguglejiet, interneta var atrast visu informaciju.

Pievieno komentāru

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *

*

Jūs varat izmantot šādas HTML birkas un atribūtus: <a href="" title=""> <abbr title=""> <acronym title=""> <b> <blockquote cite=""> <cite> <code> <del datetime=""> <em> <i> <q cite=""> <strike> <strong>

Jaunākie komentāri

  • Ivonna: MILZĪGS paldies par pozitīvajām sajūtām tandēma lēcie…
  • Inga : Liepajaa ari lecat, jeb tikai Jelgavaa un Lietuvaa? …
  • Aija: Chau, paldies par aprakstu. Loti interesanti buutu zinaat pa…